top of page

Kā dziedināšanās var sākties?

25. okt.
Lasīts 5 min

Updated: 26. okt.


“Uz šķīvja, ledusskapī un saldētavā”

Man emocionālo traumu palīdz izprast maltītes metafora. Iedomājies, ka tavā priekšā nolikts šķīvis ar ēdienu, bet tā ir par daudz vai viss tiek pasniegts pārāk ātri. Tu vienkārši nespēj to visu tajā brīdī apēst, uzņemt un sagremot. Līdzīgi var būt ar dzīves doto pieredzi — reizēm viss notiek pārāk ātri vai ir par daudz, lai  spētu piedzīvoto uzņemt, kur nu vēl sakošļāt un sagremot.


Daļa paliek uz šķīvja. Kaut ko noliekam ledusskapī vēlākam. Bet to, kam tajā brīdī pavisam pietrūkst spēka vai iespēju pievērsties, it kā saliekam trauciņā, aizveram vāku un ieliekam saldētavā — kaut kur dziļāk savā iekšējā pasaulē. Tas var notikt gluži nemanot. It kā kaut kas mūsos teiktu: «Šobrīd es to nevaru apēst. Es to atlikšu vēlākam brīdim, kad man būs vieta vēderā.»


Dzīve turpinās, bet noglabātais nepazūd. Mūsu iekšējās pasaules saldētavā joprojām glabājas tas, kā toreiz bija par daudz — nesagremoti pieredzes fragmenti. Reizēm tie par sevi atgādina kā tumšākas emocijas vai asāks iekšējais dialogs, reizēm — kā saspringums vai smeldze kādā ķermeņa vietā. Šis tēls man palīdz uz šādiem brīžiem paskatīties ar lielāku līdzjūtību: varbūt kaut kas manī vēl gaida iespēju atkust un tikt apēsts, sagremots un palaists vaļā.”


Pie šī sasaldētā pieredzes trauciņa varam atgriezties pamazām, kad jūtamies pietiekami droši un mums ir vairāk spēka un atbalsta. Toreiz varbūt nebija īstais laiks, vai arī mums vēl nebija naža un dakšiņas, ar ko sadalīt piedzīvoto mazākos kumosos. Tagad varam vispirms tikai pamanīt trauciņu un ļaut tam pamazām atkust. Tad, kad esam gatavi, pievērsties tā saturam — pa kumosam, nesteidzīgā ritmā.


Arī saldētavas darbināšanai vajadzīga enerģija. Šajā metaforā es saskatu līdzību ar piepūli, ko var prasīt sevī noglabātā turēšana. Kad pamazām sagremojam piedzīvoto un iekšējais saspringums mazinās, var rasties sajūta, ka atgūstam daļu sava spēka. Parādās vairāk telpas elpai, kustībai un dzīvei — it kā mūsos ieplūstu jauns dzīvīguma vilnis- notiek emocionālā dziedināšana. 


Pirmo reizi par šo procesu uzzināju koučinga studiju laikā. Grāmatas “Co-Active Coaching” autori raksta, ka emocijas ir spēcīga enerģija un darbs ar tām prasa piepūli. Piedzīvojot iekšējas pārmaiņas, mēs iegūstam pieeju arvien vairāk saviem iekšējiem resursiem — arī tiem, kas mūsos bijuši vienmēr, bet kurus līdz šim, iespējams, neesam apzinājušies. Enerģija, kas iepriekš bija nepieciešama emociju saturēšanai sevī, tagad kļūst pieejama kā iekšējs spēks, ko varam ieguldīt sev nozīmīgās pārmaiņās un savas dzīves veidošanā.



Prāts un ķermenis, kopā

Kraniosakrālās terapijas studijās mani uzrunāja doma, ka mūsu pieredze atbalsojas arī ķermenī. Savu stāstu mēs nesam ne vien domās un atmiņās, bet arī sajūtās — saspringumā, elpā, kustībās un veidā, kā atsaucamies pieskārienam. Man patīk to iztēloties kā vēl nesagremotu pieredzi, kas uz laiku nolikta iekšējā ledusskapī vai saldētavā, gaidot brīdi, kad tai varēsim pievērsties.


Sarunā un analīzē balstīta psihoterapija var palīdzēt nosaukt pieredzēto vārdā, izprast notikušo un sakārtot savu stāstu. Arī tas ir viens no veidiem, kā pievērsties iekšējā ledusskapī vai saldētavā noglabātajam. Tomēr manā pieredzē ar izpratni vien nepietiek. Es varu savu pieredzi analizēt un rast tai loģisku skaidrojumu, bet vēl nejust atvieglojumu ķermenī.


Man ir svarīgi arī sajust, kā šī pieredze manī dzīvo, un dot tai iespēju pamazām atkust. Turpinot ēdiena metaforu, sasalušais var atgriezties uz mana šķīvja un kļūt par to, kas mani baro. Tā es izjūtu integrāciju — pieredzē sasaistītā enerģija pamazām kļūst pieejama kā mans iekšējais resurss, kā spēks, ko varu izmantot savā dzīvē.


Manā darbā īpaši nozīmīgi ir brīži, kad izpratne sastopas ar ķermenisku atvieglojumu — elpa kļūst brīvāka, saspringums atlaižas, rodas vairāk telpas sevī. Turpinot ēdiena metaforu, sasalušais pamazām atkūst un var atgriezties uz mūsu šķīvja, kur to iespējams sagremot un uzņemt kā daļu no savas pieredzes. Ar laiku tajā varam atrast arī kaut ko sev barojošu: skaidrāku savu vajadzību izjūtu, spēju nospraust robežas vai dziļāku uzticēšanos sev.



Mazie, ikdienišķie uzkrājumi 

Šajā sērijā pievērsīsimies mazajiem, ikdienā nesagremotajiem pārdzīvojumiem — steidzīgām sarunām, aizvainojumiem, saspringtām nedēļām un brīžiem, kuros visa vienkārši bijis par daudz. Turpinot mūsu virtuves metaforu, tie ir krājumi, ko esam salikuši skapīšos, ledusskapī vai reizēm pat saldētavā, jo tobrīd pietrūka laika, telpas vai spēka tiem pievērsties.


Ar šīs sērijas praksēm aicināšu pamazām ielūkoties šajos krājumos un izvēlēties kādu nelielu daļiņu, kurai šobrīd esam gatavi pievērst uzmanību. Ļausim sasalušajam pamazām atkust, lai varam to sagremot, paņemt sev barojošo un pārējo palaist.



Saudzīgi, aplinkus un soli pa solim 

Gadu gaitā, vadot Reset dziedināšanas ceremonijas un Ūdens Mierlaimes (Aqua Bliss) rituālus, esmu ievērojusi kādu smalku niansi. Cilvēki sākumā parasti atklāj tikai to, kas tuvāk virspusei — nelielam sarūgtinājumam vai kādam nedēļas pārdzīvojumam, kas atņēmis spēkus. 



Ķermenis ir gudrs. Tam ir savi aizsardzības slāņi un savas mazās noliktaviņas, kurās glabājas tas, kam reiz pietrūka laika, spēka vai drošības. Manā pieredzē tas neatklāj visu uzreiz — sākumā var pavērties kāds skapītis, vēlāk kļūt pieejams kaut kas no ledusskapja. Savukārt, lai pieskartos saldētavā noglabātajam, vajadzīgs laiks un dziļa uzticēšanās. Tāpēc es ieklausos ķermenī un cienu tā ritmu — mēs pievēršamies tikai tam, kas šobrīd ir gatavs atklāties.


Visdziļākās brūces un tumšākos stāstus es iztēlojos kā tālu vietu mūsu iekšējā galaktikā, ko saucu par “melnā cauruma sauli”. Tā ir gan vissmagākā tumsa, gan arī vieslielākā iespēja sasilt — it kā arī mūsu iekšējo saldētavu pamazām varētu sasniegt saules siltums.


Šo “melnā cauruma saules” klātbūtni pamazām iepazīstam, sajūtot, kā tās pievilkšanas spēks ietekmē mūsu dzīvi. Dziedināšanas procesā mēs tai tuvojamies pa aplinkus ceļiem — lēnām, saudzīgi un ar mīlestību. Tāpēc savā darbā es cienu ķermeņa ritmu un ļauju atsaldēšanas procesam ritēt savā laikā. Mēs sākam tur, kur ķermenis mūs aicina, un, drošības sajūtai nostiprinoties, pamazām paveras ceļš dziļāk.



Pašdziedināšanas rituāli mājās

Dienu no dienas mūsos pamazām sakrājas piedzīvotais — nelieli saspringumi ķermenī, neizteiktas emocijas un rūpes, kas turpina nodarbināt prātu arī tad, kad diena jau galā. Sesija pie speciālista ir skaista dāvana sev — iespēja sajust atbalstu un ļauties rūpēm.


Šajā rakstu sērijā es dalos ar vienkāršām mājas praksēm, ko pati izmantoju savai emocionālajai labsajūtai un ko Tu vari izmantot, lai padziļinātu darbu ar speciālistu. To pamatā ir kaut kas, ko jau darām ikdienā — mazgāšanās vannā un dušā.


Pati mazgāšanās gandrīz nemainās. Kad mēs tai piešķiram nodomu un pievienojam kādu nelielu darbību — dziedāšanu, apzinātu pieskārienu vai iztēles ainu. Tā ierastā duša vai vanna kļūst par personisku rituālu.


Šajā sērijā iepazīsi trīs šādus rituālus: bēdiņvannu, kurā ļaujam aizplūst sakrātajām emocijām; dziesmiņvannu, kurā modinām prieku un enerģiju; un drīzumā gaidāmo dušas randiņu, kurā veltām sev maigumu un mīlestību.


Mani vienmēr iedvesmojuši Masaru Emoto ūdens kristālu attēli un viņa doma, ka vārdi spēj ietekmēt ūdeni, it kā ūdens elements ir dzīvs un Tevī klausītos. Arī savai vannai vai dušai vari dot vārdu, kas atspoguļo to, pēc kā šobrīd ilgojies — sirdsmieru, prieku vai siltumu. Lai tas kļūst par mazu atgādinājumu tam, ko šajā brīdī vēlies sev dāvāt.



Pamani, kā ķermenis tevi aicina 

Ķermenis mūs uzrunā arī caur ikdienas sajūtām un reakcijām. Es sevī esmu iemācījusies atpazīt dažas pazīmes, ar kurām tas aicina apstāties un parūpēties par sevi:

● Reaģēju straujāk un vieglāk aizkaitinos

● Mani sāk kaitināt sīkumi, kurus parasti spēju viegli palaist garām.

● Jūtos kā kartons — sausa, stīva un saspringta, lai gan ilgojos būt mīksta, silta un garšīga pankūciņa

● Es dzīvoju "darīšanas" režīmā, dodot un dodot


Kad pamanu šīs pazīmes, es pasmaidu, jo dzirdu, ko mans ķermenis lūdz. Siltumu. Ūdeni. Atmaigšanu.

Nākamajā rakstā dalīšos stāstā par savu pirmo Bēdiņvannu un pastāstīšu, kā vari izveidot savējo.


Kā tu pamani, ka pienācis laiks parūpēties par sevi? Priecāšos, ja padalīsies.


Ar mīlestību, Anna



Komentāri


bottom of page